Patiesībā, viss sākās līdzīgi kā tai senajās pasakās – tālajā 1986.gadā, kaut kur starp trejdeviņiem ezeriem! Gadā, kad kaut kur starp Padomju lielvaras gaisā uzšauto kosmosa brīnumu Mir un pasaulē lielāko kodolenerģijas sazvērestību Černobiļas atomelektrostacijā, kādā citā, pavisam nelielā Savienības pilsētelē dzīve bija iestrēgusi savā ikdienišķajā rutīnā. Arī cilvēki te dzīvoja vienkārši – vismaz reizi nedēļā gāja uz baznīcu, divas reizes uz tirgu un kā minimums trīs pie kaimiņiem uzturēt brālīgas sociālās attiecības. Attiecību stiprināšanai un dzīvākam dialogam, protams, bija nepieciešams arī kas stiprāks par siltu rokas spiedienu un laipnu smaidu, un to sagādāt vietējie prata labāk kā nekur citur. Sava mobilā mini – rūpnīca bija teju katra privātmājas īpašnieka goda lieta. Īpaši ar to lepojās pilsētas slimnīcas galvenais ārsts, kuram bija piekļuve augstākās kvalitātes spirtam un izcilas zināšanas ne tikai par tā spējām iznīdēt nevēlamos mikrobus un vīrusus, bet arī par dzīvības ūdens potenciālu cilvēces gara un jautrības stiprināšanai.

Ārsts bija lāga zellis – nekad neatteica palīdzību draugiem un vienkāršiem garāmgājējiem, taču kā jau ar lāga cilvēkiem tas bieži vien gadās, arī šis mūždien izjuta nīgras dvēseles mokas un morālās paģiras par visas cilvēces nelaimēm un idiotismu. Iespējams, главрач arī šo 1986.gada nakti būtu noslēdzis savā ierastajā stilā – apcerot sociālisma ideoloģijas stulbumu un Dieva nevērību, ļaujot tik ilgi uzturēt it kā pašpietiekamu, tomēr nekam nederīgu sistēmu, ja vien… Ja vien baltā kantora 29.palātā gaidītā trokšņa vietā nebūtu iestājies dievbijīgs klusums, kurš prasīt pieprasīja galvenā ārsta klātbūtni. Nē, neviens nebija nomiris.

Medicīna dažbrīd ir kompromisu zinātne; tā visai bieži pieļauj dažādas novirzes no normas, arī šoreiz – bērnam piedzimstot, kā tas ir ierasts, nebija lemts raudāt, bet tā vietā viņš izvēlējās izbaudīt mirkli klusumā. Arī ārsts, būdams apcerīgi filozofisks, to saprata un neizrādīja nekādu pārsteigumu. Pēc būtiskāko dzīvības orgānu funkcionētspējas pārbaudes un apbrīnojami liekā svara novērtēšanas, ārsts uzmeta aci uz galvenajiem vaininiekiem un domīgi norūca: „Kārtējais filozofu akmens… apsveicu! Dziedāt Jūs viņu diez vai iemācīsiet, taču rakstīšana viņam varētu izdoties!” …