Pienāk laiks, kad dzīvē it visam iestājas pārtraukums – plūstošas, ritmiskas līnijas pārtrūkums. Pauze. Mirklis, kad cilvēks pamostas un saprot – šis ceļojums ir beidzies. Tā notiek ar visiem un visās dzīves jomās. Daži ar to samierinās un meklē neapgūtus maršrutus, daži stājas pretī, cīnās un būvē jaunus savienojumus, bet citi atkal ir fiziski atkāpušies, taču mentāli nespēj pamest iemīto taciņu. Pēdējiem par dzīves pamatu top tieši šī mentālā pasaule – nostaļģija un vainas apziņa. Ambivalence.

Iedomājies situāciju – tu esi nopircis gleznu – pieņemsim kādu no Pikaso gara darbiem, kas ir ne tikai makten dārga, bet arī gana skaista un lieliski iederas tavā dzīvojamās istabas interjerā! Taču kādu dienu tu atnāc mājās un redzi, ka tā ir nozagta… Tu, protams, griezies ar ziņojumu policijā, vēl šur tur, tomēr bez jebkādiem jūtamiem rezultātiem! Paiet gads, divi, cerības uz šo gleznu esi jau daļēji atmetis, istabas interjeru arī nedaudz pārkārtojis, tā teikt – viss notiek! tad pēkšņi atskan zvans – Tava glezna ir atradusies, vari braukt viņai pakaļ! Tevī ataust prieks par sen nozaudēta dārguma atrašanos, Tu attin atpakaļ atmiņā gleznas vērtību ( ne tikai materiālo), un tos iemeslus, kas tev viņā patika, kāpēc tā glezna bija tās naudas vērta! Tomēr, kad glezna ir atgūta, Tu atskārt, ka pa lielam tai joprojām piemīt kaut kas maģisks, bet… Bet – gleznas rāmis vairs nav tāds kāds bija, arī pats gleznojums ir nedaudz pabojāts… turklāt, vecajā vietā pie sienas viņa vairs neizskatās tik lieliski, kā agrāk, jo gluži vienkārši vide ir kļuvusi citādāka….