Iedomājieties, ka esat multimiljonārs un pēkšņi uzzināt, ka jums no visas bagātības palikuši tikai desmit tūkstoši dolāru. Šī ziņa jūs varētu tā satriekt, ka jūs izdarāt pašnāvību, jo uzskatāt sevi par izputējušu un tas jums šķiet nepanesami. Bet tagad mainīsim situāciju: iedomājieties, ka esat nevis multimiljonārs, bet klaidonis, kam nekad nav izdevies iekrāt vairāk par dažiem centiem. Ja jums paziņotu, ka bankā jūsu kontā ir desmit tūkstoši dolāru, jūs gandrīz neticētu savai laimei; par šo bagātību, kas negaidīti iekritusi jums rokās, jūs būtu bezgala priecīgs. Tomēr saņemtā ziņa abos gadījumos ir viena un tā pati….

Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka visām lietām, darbiem un domām ir divas dabas. Arī cilvēkiem tās ir divas. Taču šodien sajutu, ka divas tās ir nevis to labā un kreisā (ļaunā) satura dēļ, bet gan skatītāja skatupunkta un interpretācijas rezultātā. Patiesībā šī pasaule ir absolūti matēriska, bezsaturiska – tai nav nevienas dabas.  Tādas nav nedz lietām, nedz darbiem, nedz mums pašiem. Tās ir gadiem krātu, rūpīgi kolekcionētu un kārtotu stereotipisku impulsu rezultāts. Atliek vien kādā veidā sašķobīt šostereotipisko kārtību, iespert cilvēkam pa pēcpusi un padzīt to nedaudz uz priekšu, pa labi vai atpakaļ, kā lietu daba kļūst citādāka – mainīga. Cilvēks ir visnepastāvīgākā, amorfākā un mainīgākā substance (viela, lieta, būtne?) šajā pasaulē, uz šīs planētas. Starp mums.