Iedomājies situāciju – tu esi nopircis gleznu – pieņemsim kādu no Pikaso gara darbiem, kas ir ne tikai makten dārga, bet arī gana skaista un lieliski iederas tavā dzīvojamās istabas interjerā! Taču kādu dienu tu atnāc mājās un redzi, ka tā ir nozagta… Tu, protams, griezies ar ziņojumu policijā, vēl šur tur, tomēr bez jebkādiem jūtamiem rezultātiem! Paiet gads, divi, cerības uz šo gleznu esi jau daļēji atmetis, istabas interjeru arī nedaudz pārkārtojis, tā teikt – viss notiek! tad pēkšņi atskan zvans – Tava glezna ir atradusies, vari braukt viņai pakaļ! Tevī ataust prieks par sen nozaudēta dārguma atrašanos, Tu attin atpakaļ atmiņā gleznas vērtību ( ne tikai materiālo), un tos iemeslus, kas tev viņā patika, kāpēc tā glezna bija tās naudas vērta! Tomēr, kad glezna ir atgūta, Tu atskārt, ka pa lielam tai joprojām piemīt kaut kas maģisks, bet… Bet – gleznas rāmis vairs nav tāds kāds bija, arī pats gleznojums ir nedaudz pabojāts… turklāt, vecajā vietā pie sienas viņa vairs neizskatās tik lieliski, kā agrāk, jo gluži vienkārši vide ir kļuvusi citādāka….

Un tu neviļus sāc domāt – ko iesākt? Atdot tai vēsturiski piederošo uzmanību un censties to restaurēt, jo tas, kas ir divreiz atgūts kļūst divtik tuvs? Vai tomēr ļaut gleznai turpināt savu ceļojumu un ar smagu sirdi, bet tomēr atvadīties, jo – kas reiz nozaudēts, tas vienmēr caur pagātni tiks izdzīvots?

Tāda lūk, dilemma…