Pienāk laiks, kad dzīvē it visam iestājas pārtraukums – plūstošas, ritmiskas līnijas pārtrūkums. Pauze. Mirklis, kad cilvēks pamostas un saprot – šis ceļojums ir beidzies. Tā notiek ar visiem un visās dzīves jomās. Daži ar to samierinās un meklē neapgūtus maršrutus, daži stājas pretī, cīnās un būvē jaunus savienojumus, bet citi atkal ir fiziski atkāpušies, taču mentāli nespēj pamest iemīto taciņu. Pēdējiem par dzīves pamatu top tieši šī mentālā pasaule – nostaļģija un vainas apziņa. Ambivalence.

Vienlaicīga polāro jūtu pārdzīvošana attiecībā pret vienu un to pašu objektu ir visai unikāla cilvēka īpatnība, kura (nebaidīšos teikt) piemīt ne katram no mums. Ne tiem, kas ir daudz lasījuši un orientējas filozofijā, un ne tiem, kuriem no rīta ir grūti izvēlēties dienai piemērotāko zeķu pāri. Bet gan tiem, kas pēc savas dabas ir destruktīvi. Nostaļģija ir destruktīva. Vainas apziņa tikpat. Ikviens pārtraukums, ikviena pauze šiem cilvēkiem kļūst par auglīgu augsni dvēseliskiem pārdzīvojumiem, sevis plosīšanai un mentālai pārslodzei. Tas ir ķermeņa stāvoklis, kurā viņi jūtas visiederīgākie. Izvēles alternatīvu rēbuss ir viņu Alfa un Omega. Visa Sākums un Gals. Viņiem jebkura kļūdaini izvēlēta alternatīva ir zaudējums. Jebkura pareizi izvēlēta alternatīva arī ir zaudējums. Visa dzīve ir viena atteikšanās, kuru pavada “kā būtu, ja tomēr…”. Vienīgā atteikšanās no šīs domas ir atteikšanās no dzīves.

Ja mēs sakām, ka “aizmirst sievieti var likt tikai cita sieviete”, tad ir skaidrs, ka šai “citai” ir jābūt pārākai it visos pirmo raksturojošajos parametros, arī negatīvajos. Tas pats ir attiecināms arī uz pārējiem dzīves aspektiem – darbu, draugiem, izklaidi, bet nekad – uz dzīvi. Tā mums visiem ir tikai viena. Lai cik slikta mums padotos pirmā, otras nebūs. Pārākas nebūs. Tieši tāpēc mums ir dvēsele. Tieši tāpēc mums ir tā laime – būt nelaimīgiem, dzīviem esot.