Pirms gadiem pieciem, kad es vēl biju skolēns un manu interešu lokā bija piektdienu rakstura „gatavošanās” eksāmeniem, pavasara sagaidīšana noritēja zem pašvaldību vēlēšanu zvaigznāja. Tolaik politika, tāpat kā šobrīd, vairumam pilsoņu šķita netīra un bandītiska nodarbe, politiķi – savtīgi un mantrausīgi blēži, bet reklāma – uzmācīga, kaitinoša un pretīga ņirgāšanās par tautu. Jāatzīst – ar mani bija nedaudz citādāk. Politikai es biju krietni par zaļu, tāpēc nebiju spējīgs to uztvert kaut nedaudz nopietni, savukārt, reklāma man patika. Tolaik par vienīgo reklāmas guru man labpatikās uzskatīt vīru vārdā Ēriks, un par manu reklāmas filozofijas ābeci – viņa domugraudus.

Paralēli apgalvojumiem, ka cilvēks ir absolūti neracionāla būtne, kura rīcībai nav nekāda sakara ar zinātniski pamatotām rīcības ķēdēm (visa esence slēpjoties post factum izskaidrojamos neracionālas rīcības attaisnojumos), Ēriks tolaik uzsvēra, ka jēdzienu „reklāma” un „politika” sliktā smaka nākot no profesionāļu centieniem runāt ar sabiedrību kā ar idiotiem, nevis no to patiesās būtības. Un kā lai nepiekrīt, ka politika – vadīt sabiedrību tā, lai radītu visaugstāko labklājību cilvēkam – ir visaugstākā cilvēkam sasniedzamā māksla. Vismaz antīkajā izpratnē tā tas bija. Kā lai nepiekrīt, ka reklāma pēc savas būtības arī ir māksla. Patiesībā – vairāku mākslas komponentu (komunikācijas, pārliecināšanas, dizaina, grafikas, psiholoģijas, utt.) sinerģija.

Vēl vairāk – kā lai nepiekrīt Ērikam, ka mums katram, paskatoties sev apkārt, ir visai grūti atrast to „vidējo stulbeni”, kam vairums reklāmu ir adresētas. Kā lai nepiekrīt, ka varbūt kaut kāds procents cilvēku arī ir absolūti muļķi, iespējams, pat ārpus speciālām ārstniecības iestādēm, bet tas ir 1% vai pus procents. Vēl vairāk – kuram pamuļķim varētu ienākt prātā, ka, taisot reklāmu, kura būtu saprotama un pieņemama tam vienam procentam, viņš neaizkaitinās pārējos 99%? Kuram varētu ienākt prātā, ka tādejādi viņš nedemonstrē atklātu mentālu ņirgāšanos par sabiedrības spriestspēju un veselīgo pašcieņu?! Visai neiedomājami, ne? Un tomēr – tikpat neiedomājami, cik reāli!

Diemžēl gluži kā labākajos Holivudas trilleros un dziesmotajās Bolivudas drāmās, tas cēlākais varonis ir izrādījies arī tas nelietīgākais. Ar cik gan gudru auditoriju Ērikonkuls bija rēķinājies, zombējot tautas apziņā aizcietējošos varas kārotājus, sūri un grūti nesot viņus parlamentārās vadības kalnā? Vai patiešām viņa mērķauditorija bija tas viens procents absolūto muļķu, kam politiskā izvēle ir balstīta uz tautai simpātisku, taču primitīvu astotā numura ielikšanu gredzenotā Sanda rokās pāris naktis pirms vēlēšanām?

Patiešām, Ērik, taisnība Tev vien ir – reklāma nav spējīga zombēt vairāk, kā, piemēram, laba scenogrāfija. Režisors jau apmēram zina, kurā vietā publika raudās, kurā – smiesies. Tomēr dažās izrādēs raud daži, un citās – raud visi.

Prieks, ka šoreiz vairāk raud paši teātra mākslinieki, nevis publika.