Priekšvēlēšanu periods kārtējo reizi ir izcēlis saulītē ne vienu vien sen piemirstu politisko jociņu, deputātu kandidātu pērno gadu sniegos atstātās dubļu pēdas un kopīgu tautas mediju atziņu, ka vidējais aritmētiskais vēlētājs ir tik vien kā padumjš un virspusēji informēts naivulis. Viegli manipulējams – stumdāms un bīdāms pēc tehnokrātu un polittehnologu rasētiem scenārijiem, viegli apmānāms ar Einšteina cienīgām formulām un aprēķiniem, un visbeidzot – ērti zombējams par apātisku, aprobežotu un smieklīgu klaunu.

Ar partijām vairāk vai mazāk man viss ir skaidrs – priekšvēlēšanu cīņā no viņām kaut ko vairāk prasīt būtu bezjēdzīgi, taču nez kā ir ar pašu vēlētāju? Kāds patiesībā ir 10.Saeimas vēlētājs?

10.Saeimas vēlēšanās šogad esot tiesīgs piedalīties 1 532 851 vēlētājs. Cik no viņiem to ir pelnījuši pēc būtības – neņemos spriest. Piedodiet, taču arī tam, lai deleģētu kādu personu pārstāvēt savas privātās un arī valstiskās intereses parlamentā, ir nepieciešama vismaz kripata veselā saprāta, izpratnes un cieņas pret atšķirīgu nostāju (tiesiskuma robežās) paudējiem un viņu tiesībām. Ir dzirdēts par teoriju, kas apgalvo, ka vispārējā sabiedriskā interese rodas divu vai vairāku pušu konfliktējošas darbības rezultātā – nav būtiski vai šis konflikts ir parlamentārs vai sociāls. Krietni svarīgāks nosacījums konsensusa iegūšanai ir konstruktivitāte un ētiskums. Respektīvi, pieņemot faktu, ka ikviens Latvijas pilsonis vēlas redzēt mūsu valsti kā attīstītu, sociāli un ekonomiski stabilu zemi, būtu jācer arī uz saturiskām un produktīvām vēlētāju diskusijām par pieņemamāko valsts politikas modeli un nākotnes perspektīvām.

Praksē diemžēl viss ir krietni bēdīgāk – konstruktīvām diskusijām ierindas pilsonis ir par kūtru. Viņš ir pārāk aizņemts ar savu vēlmju izkopšanu un izprašanu, un politiskās domas tiek uztvertas kā naidīgi centieni sagraut visas sūri un grūti būvētās sapņu pilis. Ar dažiem „aktīvajiem” ir vēl trakāk. Vēlēšanu priekšvakarā ar vien biežāk ir pārņēmusi sajūta, ka aktīvais sabiedriskais pilsonis, vīlies privātās dzīves gultas priekos, aši cenšas izlādēt savu enerģiju ne tik daudz politiskās pārliecības dēļ, cik fizioloģiska apmierinājuma simulācijas nepieciešamības rezultātā. Un te lieliski noder izpratnes par ētiskuma principiem trūkums.

Aprobežotības kulminācija, manuprāt, bija saskatāma (precīzāk – saklausāma) lielāko mediju rīkotajās publiskajās debatēs, kur skatītāji bija aprobežojušies ar iespaidīgu arsenālu – tuberkulozes slimnieku cienīgu krekšķēšanu un ūjināšanu oponentu uzstāšanās laikā, zvērisku ārdīšanos un zviegšanu. Diemžēl par viedokli vai vēl vairāk – politisko stāju – to nekādi nenosauksi. Varbūt – patiešām klauni? Tomēr nē, es atvainojos (profesijas pārstāvjiem), nevis klauni, drīzāk – primāti.

Ko tur brīnīties, ka pilsoniskā kūtruma, politisko personāliju nozākāšanas, seklas un dzīvnieciskas attieksmju izrādīšanas jūrā no saturīgas politikas pāri paliek tik vien kā netīkamā smaka. Ja latvietim mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, tad sirdij tuvākā nodarbe – kritika kritikas pēc. Un iebildes, ka politiskā elite ir tā, kas uztur viedokļu neiecietību un veicina sabiedrības šķelšanos, manuprāt, ir kārtējais spļāviens sabiedrības sejā. Latvijas pilsonis pats ir gana spējīgs un talantīgs uzturēt šādas latviešu nacionālās politikas īpatnības. Acīmredzami esam pelnījuši tādu politisko eliti, kādi esam mēs paši.